Nāku no Jelgavas, bet lielāko daļu dzīves esmu pavadījusi Rīgā. Iesāku un pabeidzu mācības Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Tālāk studēju funkcionālo dizainu Latvijas Mākslas akadēmijā , bet dzīve pierādija, ka “labs mākslinieks ir izsalcis mākslinieks”. Un, ja vadīties pēc šī citāta, es biju vienkārši fenomenāla… Fenomenāla un izsalkusi.. Tāpēc, studijas palēnām atkāpās uz otrā plāna un lielāko daļu dzīves pārņēma darbs kafejnīcās, restorānos.. Kā anekdotē – “ Brīva kase!”

Pēc izstāšanās no LMA, izdomāju, ka tomēr gribu mācīties, bet varbūt ne tik fundemantali. Tāpēc, izvēlējos turpināt mācības gaitas, topot par Dizaina menedžeri ( lai, kas tas arī būtu)… bet ak tu manu dieviņ’ tēviņ’ – ciiiik tas bija garlaicīgi. *headshot*  Tāpēc, kā saka “nemāki malku cirst – necērt” ( iespējams, tautā saka kaut kā savādāk).

Pie tam, man par lielu pārsteigumu, taisot un nesājot burgerus, arī ir karjeras iespējas. (Jūtu, ka šeit ir īstais laiks pateikt, ka ne dienu neesmu strādājusi maķītī 😀 ) Sākumā asistente, tad menedžere… Tad menedžere vairākos bāros/restarānos. *My money don’t Jiggle Jiggle it folds*

Un, it kā dzīvi iet uz priekšu, un  it kā viss ir labi… Tomēr kaut kā pietrūkst, un tomēr kaut kāds tukšums…
Aptumsums un neziņa ko darīt tālāk… Viss mainījās, tajā dienā,kad…. [ Pieseko, lai uzzinātu, kas notika tālāk – joks]..

Viss mainījās, tajā dienā, kad … es aizgāju labot savu veco tetovējumu.. 
(Bilža)

Tā kā es “pārklāju’’ sev visu rokas apakšu, laiks ,ko pavadīju pie savas tattoo meistares, bija pietiekami ilgs, lai izrunātos uz nebēdu – par visu, ap visu un vēl divus apļus pa apli.
Un tajā brīdī es sapratu, ka man patiešām patīk un vienmēr ir patikusi tattoo atmosfēra, kultūra…

Es ar jaunu sparu sāku interesēties, pētīt, iedziļināties… Nepagājā ne daži mēneši, kad no pakomāta pienāca ziņa, ka mana pirmā tetovēšanas mašīnīte ir klāt. ( Patiesībā otrā, bet pirmā bija tik ļoti garām, ka to pat atcerēties nav vērts).
Nedaudz padauzoties apkārt ar eksperimentiem, sapratu, ka viens puzles gabaliņš ir vietā, bet kaut kas pietrūkst…

Es atkal iebuksēju.. Kā vēstures grāmatās jau rakstīts, laimīgā kārtā, tikai uz dažiem mēnešiem..

“Ja jau mainīt izskatu, varētu arī pielabot, savas dabīgi bālās uzacis.” – doma, kas likās pavisam nekaitīga, bet ar tālejošām sekām..

  No pašas procedūras, neko daudz negaidīju, es tik zināju, ka man apnicis, katru rītu krāsot tās uzacis, kuras katru vakaru pazūd, kā nebijušas. ( Gluži, kā sēnes pēc lietus, tikai pilnīgi proporcionāli otrādi.. )

“ Sāka apmākties un pāri VEFa rajona jumtiem, lēnām pārlaidās tumsa, lēnām atkarojot centimetru pa centimetru, no tālumā rietošās saules…”

Procedūra pilnībā attaisnoja manas cerības – visā visumā “nekas īpašs”. Protams, jauka meistare , sarunas par to un šo, ērta kušete, kas pēc garas darba dienas bija tieši īstajā laikā..

Pārsteigums, toties, mani gaidīja uzreiz tur pat ap stūra, kad procedūra bija pabeigta un meistere man piedāvāja apskatīties uz rezultātu spogulī.

Tādu pārliecības pieplūdumu, es esmu pieredzējusi retu reizi. Es biju starā! *sun*
Uzacis… it kā sīkums, bet cik ļoti tas mainīja manu skatījumu uz sevi pašu. Es ieraudzīju tik ierasto sevi, bet sevi citādāku, nedaudz vairāk tādu, kādu es sevi gribētu redzēt. Šī nelielā pārmaiņa man deva stimulu.. Stimulu sākt..

Tā kā, es jau interesējos par tetovēšanu (un protams kursiem), es zināju, ka pastāv arī pernamentā meikapa tetovēšana ( google vienmēr dod to, ko Tu meklē un vēl nedaudz vairāk 😀 )

Mans prāts lēnām sāka saslēgt – man patīk kā es šobrīd jūtos + man patīk, tetovēt + es vēlos dalīties emocijās, ko es izjutu – pārliecības pieplūdumu un prieku.  Hmm .. What we can do about it ?

Nākamājā rītā, es jau mērķtiecīgi ierakstīju Džuglē : Permanentā meikapa kursi.

Long story short – es ielecu ar galvu mācībās.  Un, tā kā, man piemīt zināms trūkums ticībā savos spēkos, lai justos “ ka man sanāk”, es arī jaunu zināšanu un prasmju ieguvē “iespējams, nedaudz pārspīlēju”.

 Cik reizes es no rītiem nevarēju pamosties, jo līdz 2 naktī skatījos pamācošus video par permanento meikapu un tehnikām…. Atbilde : nedaudz vairāk, nekā “es nevarēju pamosties, jo līdz 2 naktī” tetovēju uz silikona paliktņiem un cūkādām ( jup, tetovēt mācās uz cūk-ādām).
Esizņēmu savu diplomu no skolas, uz pusgadu vēlāk, nekā to varēju, jo es gribēju būt pārliecināta, ka es varu darīt to, ko es vēlos darīt – “ Tetovēt un sniegt citiem, to, kas lika man no jauna iedegties”….